Ja man pirms pusgada kāds būtu teicis, ka pavadīšu piektdienas vakaru, sēžot mājās ar telefonu rokā un gaidot, kad griezīsies slotiņu rulīši, es būtu pasmējusies. Es taču nekad neesmu bijusi azartiska daba. Bišķiņ par daudz kafijas — tas gan, bet kazino? Nē, tas nebija manī. Darbā man pietiek stresa — es strādāju par grāmatvedi lielā uzņēmumā, un mēneša beigās smadzenes vienkārši vārās no cipariem un atskaitēm. Tāpēc piektdienās man bija ieradums atslēgties: vanna, glāze vīna, seriāls. Un tad kaut kas nogāja greizi.
Tajā piektdienā lija lietus, un es biju tik nogurusi, ka pat seriāls nevilka. Lai vai kā, es pāršķirstīju sociālos tīklus, un man uznirst reklāma. Parasti es tādām garām eju, bet šī bija ar košu banānu un uzrakstu, ka var laimēt lielas balvas. Mehāniski uzspiedu, un priekšā atvērās vavada casino lv. Atceros, ka nodomāju — kāpēc gan ne? Varbūt vienkārši paskatīšos, kas tur tāds īpašs.
Sākumā biju apjukusi. Tajā mājaslapā bija tik daudz spēļu, ka es nemaz nezināju, ko izvēlēties. Un tad es uzgāju kaut ko burtiski stulbu — spēli ar augļiem un dimantiem. Tik vienkāršu, ka pat mana kolēģe, kura nekad mūžā nav spēlējusi, saprastu. Es ieliku desmit eiro. Ne tāpēc, ka gribēju kļūt bagāta, bet tāpēc, ka gribēju saprast, kāpēc cilvēkiem tas patīk. Un zini, pēc desmit minūtēm man bija jau piecpadsmit eiro. Es noelsos. Tik maz, bet tik aizraujoši! Sirds pukstēja kā traka, it kā es būtu uz skatuves. Es sapratu, kāpēc cilvēki to dara, — tas nav par naudu, tas ir par to mazo spīdumu, kad vinnē. Par sajūtu, ka tev šodien paveicās.
Tā es pavadīju stundu. Ne vairāk. Es sev devu solījumu, ka tērēšu tikai tos desmit eiro, kurus biju ielikusi, un, ja tie pazudīs, es iešu gulēt. Bet tie nepazuda. Gluži pretēji — kādā brīdī ekrānā parādījās 120 eiro. Ar mazām likmēm, ar maziem griezieniem. Es neklikšķināju kā traka, es vienkārši baudīju procesu. Un tad es atcerējos, ka draugs man kādreiz stāstīja par tiešsaistes kazino, kā tur var spēlēt arī no telefona. Es paskatījos uz sava konta atlikumu un nodomāju: ""Ja nu es izņemšu savus sākotnējos desmit eiro un turpināšu ar laimestu?"" Tā arī izdarīju. Izņēmu desmit, atstāju spēlē 110. Un tas nomainīja visu manu attieksmi. Es spēlēju ar mājas naudu, man nebija ko zaudēt, tikai iespēja kaut ko iegūt. Tajā brīdī es sapratu, kāpēc cilvēki iestrēgst. Bet man paveicās — es nebiju iestrēgusi, es vienkārši izbaudīju mirkli.
Pēc pusotras stundas es beidzu ar 98 eiro. Uzvarētājs? Ne gluži. Bet man bija fantastisks vakars, par kuru es neko nenožēloju. Es izņēmu naudu un nākamajā dienā aizgāju uz kafejnīcu, nopirku sev gardu kūku un kafiju un vēl vienu grāmatu. Palika vēl pāri padomam. Smieklīgi, vai ne? Es jutos kā filmā, kurā parasts cilvēks pēkšņi atklāj sev jaunu valstību. Bet pats galvenais, es iemācījos kaut ko svarīgu.
Varbūt tas izklausīsies dīvaini, bet es iemācījos kontrolēt savu azartu. Es zināju, ka varu atļauties zaudēt tos desmit eiro, un tāpēc es nebaidījos. Turklāt es skaidri noteicu laika limitu — viena stunda, ne vairāk. Un, kad taimeris noskanēja, es apstājos. Pat ja vēl gribējās pagriezt vēl vienu reizi. Šī pieredze man iemācīja, ka azarts ir kā garšīgs ēdiens — to var baudīt, bet neēd ar abiem vaigiem, kamēr nepaliek slikti. Ar mēru tas var būt patīkams pārsteigums ikdienā. Es nesaku, ka tagad spēlēšu katru nedēļu. Nē. Bet es vairs neskatos uz kazino kā uz kaut ko biedējošu vai netīru. Tā ir izklaide, ja tu pats nosaki robežas.
Tagad, kad draugi jautā, ko es darīju tajā lietainajā piektdienā, es smejos un saku, ka satiku banānu. Un dažreiz es pat ieteiktu arī viņiem pamēģināt vavada casino lv — bet tikai ar skaidru budžetu un laika limitu. Man šķiet, ka tas ir labākais padoms, ko varu dot. Neiedziļinies, nespēlē ar pēdējo naudu, negaidi, ka atrisināsi visas problēmas. Vienkārši izklaidējies, kā tu izklaidētos ar kādu galda spēli vai loteriju. Nav jau obligāti jāuzvar milzīgs džekpots, lai piedzīvotu prieku. Dažreiz pietiek ar to, ka tu kaut ko mazu laimē un jūties kā veiksminieks.
Es par to bieži domāju. Toreiz es biju tik nogurusi no darba, ka jebkurš sīkums man likās pārāk liels. Bet šis vakars man deva ne tikai naudu, bet arī enerģiju. Es atkal jutos dzīva. Protams, es saprotu, ka ne visiem tā paveiksies. Bet man paveicās, un tas ir mans stāsts. Es neieteiktu spēlēt katru dienu vai tērēt tūkstošiem. Drīzāk tas ir kā garšīgs kokteilis — reizi mēnesī, kad gribi sevi palutināt. Un, ja vienreiz laimē, pats mazākais laimests sagādā tik lielu prieku, ka atceries to visu nedēļu. Man tā arī bija — 98 eiro no desmit, un es jutos kā miljonāre. Smieklīgi, bet fakts.
Noslēgumā es gribu teikt vēl ko. Dzīve ir pilna ar pārsteigumiem. Tu nekad nezini, kuru dienu atcerēsies. Man tā diena palika atmiņā nevis naudas dēļ, bet gan tāpēc, ka tā atgādināja man par kaut ko vienkāršu: reizēm ir vērts pamēģināt ko jaunu, ja vien tu to dari ar atvērtu prātu un aizvērtu maku. Nu labi, ne gluži aizvērtu — bet ar mēru. Un, ja kāds man jautātu, vai es to darītu vēlreiz? Jā, varbūt. Bet nākamreiz es varbūt izvēlēšos citu spēli. Lai vai kā, tagad es zinu, ka vavada casino lv man ir patīkama atmiņa, nevis atkarība. Un tas ir tas, ko es vēlu arī citiem — baudīt mirkļus, par kuriem vēlāk nav kauns stāstīt draugiem. Ar smaidu, protams.